Neparastais loms. Brīnumainā izdziedināšana.

Kādu dienu Jēzus atnāca pie jūras Kapernaumā. Liels ļaužu pūlis sekoja Viņam, bērni skraidīja apkārt, cilvēki uzdeva jautājumus. Ikviens gribēja dzirdēt, ko Viņš saka. Krastmalā bija tik daudz ļaužu, ka Jēzus tikai ar grūtībām varēja atrast vietu, kur stāvēt.

Ūdens malā stāvēja zvejas laiva .Tā piederēja Andrejam un viņa brālim Sīmanim, kurš vēlāk tika nosaukts par Pēteri. Zvejnieki bija izkāpuši krastā un mazgāja savus tīklus. Jēzus palūdza atsiet laivu. „Pabrauc mazliet tālāk no malas, lai Es varu parunāt ar visiem šiem cilvēkiem,” Viņš sacīja Sīmanim.

Jēzus piecēlās laivā stāvus un vairākas stundas sprediķoja ļaudīm.

Vēlāk, kad cilvēku pūlis bija aizgājis mājās, Sīmanis pacēla airus, lai irtos atpakaļ uz krastu. „Dzen laivu jūrā!” teica Jēzus. ”Kāpēc, mācītāj?” samulsa Sīmanis.

„Mēs dosimies zvejot.”

„Dienas vidū?”

Pieredzējušais zvejnieks bija pārsteigts. Vienmēr viņš bija darījis pēc sava prāta. Paraustījis plecus, Sīmanis atsēdās un sāka irties uz jūras vidu.

Pēkšņi viņi pamanīja, ka Andrejs māj ar roku un kaut ko kliedz, pārliecies pāri laivas malai. Sīmanis piecēlās kājās un satvēra tīklus. Tie nostiepās un gandrīz saplīsa. Tīkli bija pilni ar zivīm, kas lēkāja un locījās, šļakstīdamas ūdeni.

Tad visi lēnām devās uz krastu, airēdami no visa spēka.

Sīmanis krastmalā pirmais ielēca ūdenī, bet Andrejs, Jēkabs un Jānis palika izkraut lielo lomu. Sīmanis, neskatīdamies uz Jēzu, atsēdās un ieskāva galvu rokās.

Jēzus pienāca un uzlika roku uz Sīmaņa pleca .

„Kungs, atstāj mani vienu!” sacīja Sīmanis.

Jēzus ar dziļu vēlību skatījās uz viņu. „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” turpināja Sīmanis, un asaras ritēja pa viņa grumbainajiem vaigiem. Sīmanis kaunējās, ka sākumā nebija ticējis Jēzum.

„Nebīsties, Sīmani,” Jēzus mierināja viņu un , vērsdamies arī pie Andreja, Jēkaba un Jāņa, turpināja: „No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Tad Sīmanis kopā ar citiem atstāja visu un gāja līdzi Jēzum.

Sīmanis kļuva par vienu no Jēzus tuvākajiem draugiem, Jēzus bieži viesojās viņa mājās.

Kādu nakti smagi saslima Sīmaņa sievasmāte. Sieviete mocījās drudzī, dažubrīd svīzdama no karstuma, citubrīd drebēdama no aukstuma. Temperatūra cēlās, bija stipras sāpes, tā, ka bija apdraudēta dzīvība, bet nekas nelīdzēja.Kad Jēzus uzzināja par viņas ciešanām, Viņš tūlīt steidzās pie tās. Viņš atsēdās pie sievietes gultas un pavēlēja drudzim nekavējoties atkāpties.

Un pēkšņi sieviete smaidīdama piecēlās sēdus, jo bija kļuvusi pilnīgi vesela . Viņa nokāpa apakšstāvā, kur parasti ieturēja maltītes, un sāka klāt galdu. Mājinieki bija pārsteigti. Kā cilvēkam varēja būt tāda vara pār slimību? Taču tas bija tikai viens no Jēzus brīnumdarbiem Galilejas pilsētās un ciemos.