Jēzus izdziedina lepras slimnieku. Draugi un ienaidnieki.

Visbriesmīgākā slimība tolaik bija lepra, kas bojājā ādu, radīja nervu iekaisumu, izkropļoja seju un pārņēma visu ķermeni, līdz nācās zaudēt roku un kāju pirkstus, un plaukstas. Lepra bija lipīga slimība un visi cilvēki bēga no lepras slimniekiem. Tiem bija aizliegts uzturēties apdzīvotās vietās. Slimnieki mitinājās tālu prom no citiem, bieži – alās un aizās. Kad saslimušais nāca meklēt maizi un ūdeni, tam vajadzēja brīdināt citus ar saucieniem vai zvārguļu skaņām. Lepras slimniekus sauca par spitālīgajiem.

Reiz spitālīgais dzirdēja par Jēzu un Viņa mācību. No attāluma viņš dzirdēja ļaudis līksmojam par to, ka kāds esot izdziedināts.

„Izdziedināts?” viņš prātoja.” Tur ir vīrs, kas var izārstēt? Slimais palūkojās uz savu izkropļoto roku, tad uz kājām un sāka lēnām virzīties uz priekšu.

Jēzus stāvēja tālu no sptālīgā, taču slimais it kā sadzirdēja Viņu klusi sakām: „Nāc šurp…..Es nekad nevienu nenoraidu…”

Pat spitālīgo ne? Visi vienmēr dzina spitālīgos prom, bet šis vīrs nāca viņam pretī, līdz pūlī stāvošie pamanīja slimo un sāka kliegt: ”Spitālīgais! Spitālīgais!”

Cilvēki metās uz visām pusēm.

Neviens nepalika uz ielas, izņemot Jēzu un Viņa mācekļus. Nelaimīgais nometās uz ceļiem Jēzus priekšā un sauca:” Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!”

Jēzus panāca uz priekšu un pieskārās spitālīgā rokai. Visiem šausmās aizrāvās elpa, bet Jēzus maigi sacīja: „Es gribu – topi šķīstīts.”

Tajā pašā mirklī no slimā vīrieša ādas pazuda visas vātis, tā kļuva vesela. Vīrietis pārlaida roku sejai – mutei, degunam, acīm. Viss bija vesels.

„Izdziedināts…”viņš izsaucās, gandrīz nespēdams noticēt pārsteidzošajam brīnumam. ”Es esmu…izdziedināts.”

Ļaudis nāca no tuvienes un tālienes, lai dzirdētu Jēzu un tiktu dziedināti. Visi ieradās, lai sastaptu slaveno dziednieku no Nacaretes. Taču drīz vien tie, kas gribēja, lai Jēzus ārstē viņu miesu, sāka saprast, ka pravietis vēlas dziedināt arī viņu dvēseli. Jēzus stāstīja par Dieva mīlestību un žēlastību un aicināja dzīvot jaunu dzīvi, ko piepilda mīlestība uz citiem.

Taču ne visi bija labvēlīgi Jēzum. Daži farizeji baidījās no Viņa spējas dziedināt, jo domāja, ka Jēzus novērsīs cilvēkus no Dieva . Daudzi cienīja farizejus, jo tie vienmēr skaitīja lūgšanas, dāvāja naudu nabadzīgajiem un gāja pielūgt Dievu, kad vien varēja.

Viņiem bija vairāk kā sešsimt īpašu likumu, kurus tie ievēroja – likumi par tīrību, izvairīšanos no sliktu ļaužu sabiedrības, nestrādāšanu sabatā. Šie cilvēki bija ļoti stingri, un daudzi no tiem lepojās ar savu godprātību. Viņiem nepatika, ka Jēzus aicina tos nožēlot grēkus, it kā viņi būtu līdzīgi citiem cilvēkiem.

Viņi apskauda Jēzus spēku, un daudzi kļuva par Jēzus ienaidniekiem.

Jēzus pavēlēja izdziedinātajam vīram nevienam nestāstīt par notikušo, vien aiziet pie priestera. ”Ziedo Dievam par savu šķīstīšanu un pateicies Viņam”, Jēzus teica.

Taču izārstētais lepras slimnieks neklusēja, un jau drīz vien visā Galilejā runāja par neiedomājamo brīnumu.
(Darba lapas un mācību materiālu varat atrast:www.betanija-op.lv).