Triekas ķertais vīrs. Jēzus un farizeji(20.nod.)

Reiz Jēzus mācīja cilvēkus namā Kapernaumas pilsētā. No malu malām sanāca daudz farizeju un bauslības skolotāju, vīrieši, sievietes un bērni drūzmējās ielās, izmisīgi vēlēdamies redzēt Jēzu.

Turp devās arī četri vīri, nesdami savu draugu uz salmu pīteņa. Viņš bija paralizēts no galvas līdz  kājām un gulēja uz muguras, bezcerīgi raudzīdamies debesīs.

„Nepūlaties manis dēļ!” viņš sacīja.

„Mēs nesam tevi pie  Jēzus .Varbūt Viņš varēs izdziedināt tevi, „draugi atteica, neatkāpdamies no sava nodoma.

„Palaidiet mūs, lūdzu, garām, „viņi sauca. „Šim vīram vajag tikt pie Jēzus.”

„Mums visiem vajag tikt pie Jēzus,” kāds kurnēja.

Pēkšņi kāds no triekas ķertā vīra draugiem pamanīja kāpnes, kas veda uz plakano mājas jumtu.

„Ejam!” viņš pamāja.” Tas ir vienīgais ceļš, kā nokļūt pie Jēzus.

Četri draugi uzrāpās uz jumta un sāka plēst salmus.

Jēzus istabā runāja. Pēkšņi no griestiem sāka birt māli, visi ar izbrīnu paskatījās augšup. 

Griestos parādījās zils debesu laukums. Pa to, lēni šūpodamies virvēs, lejup slīdēja vīrs uz pīteņa. Četri vīri raudzījās lejup istabā.

Jēzus bija aizkustināts par viņu apņēmību un neatlaidību .

Jēzus uzlika roku uz vīra pieres un teica: „Tavi grēki tev piedoti!”

Grēki? Piedoti? Farizeji šausmās sastinga: vienīgi Dievs var piedot grēkus! Kā šis vīrs iedrošinājās runāt tādus vārdus?

Triekas ķertais vīrs lūkojās augšup uz Jēzu. Piedošana …. Jā, pēc tās ilgojās viņa sirds.

Jēzus pagriezās pret garīgajiem vadoņiem un jautāja: „Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki ir piedoti, - vai sacīt: celies un staigā?”

Atkal visapkārt iestājās klusums. Ikviens var pateikt vārdus par piedošanu, bet – kurš var dziedināt kopš dzimšanas paralizētu?

„Es parādīšu, ka Man ir vara piedot grēkus,” Jēzus teica un pagriezās pret vīru uz pīteņa. ”Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!”

Vīrs acumirklī sakustējās, tad pagriezās un piecēlās sēdus.

Pūlī sākās murdoņa, tad atskanēja saucieni: „Brīnums! Brīnums!” Vīrs uzslējās kājās, palēcās un pameta pīteni augstu gaisā. Tad, saritinājis pīteni, viņš devās projām, dejodams no prieka: „Skatieties uz mani – es esmu izdziedināts! Lai slavēts Dievs!”

Visi, kas stāvēja pūlī, sacīja: „Mēs šodien esam brīnumu redzējuši. Bet farizeji un bauslības mācītāji klusēja. Viņus māca satraukums un dusmas.

Sabata dienā Jēzus iegāja sinagogā un redzēja vīru, kam bija paralizēta roka. Vīrs skatījās uz Jēzu un Jēzus apstājās. Farizeji bargi vēroja Jēzu un domāja: „Vai Viņš tiešam nezina, ka Mozus likumi neļauj neko darīt sabata dienā? Viņš nedrīkst savus brīnumdarbus veikt atpūtas dienā!”

Ikviena jūdu ģimene stingri ievēroja, ka sabats ir īpaša diena, ko Dievs paredzējis atpūtai un lūgšanām. Taču farizeji bija noteikuši daudz jaunu likumu. Tagad viņi bažījās, ka Jēzus tos pārkāps.

„Celies un stājies šeit vidū!” aicināja Jēzus. Vīrs piecēlās un nāca pretī Jēzum.

„Es jums ko vaicāšu,” Jēzus sacīja farizejiem, „vai sabatā var darīt labu vai ļaunu: dzīvību glābt vai bojāt? „

Farizeji nevarēja atbildēt Jēzum, jo sabats bija Dieva diena, kad jādara kaut kas labs.

Jēzus pagriezās pret vīru ar paralizēto roku un teica: „Izstiep savu roku!”

Vīrs to izdarīja un roka tapa vesela. Viņš varēja to kustināt, locīt un visu ar to darīt. Vīra acīs mirdzēja asaras, viņš nespēja noticēt, ka ir vesels.

Taču farizeji un rakstu mācītāji kļuva nikni un sāka kalt plānus, kā iznīcināt Jēzu.

Vai mēs varam palīdzēt draugam nokļūt pie Jēzus?Varam!

 Nodarbības materiāli atrodami: www.betanija-op.lv